Viena no senākajām tradīcijām, kas tiek veikta Pūpolsvētdienā, ir pēršana ar pūpolu zariem. Dažādās Latvijas vietās pēršana tiek saukta arī par kulšanu, pūpološanu, pūpūlāšanu, virbošanu un ērbošanu.

Nav gan īsti skaidrs, kā un kāpēc radusies šī tradīcija, taču tās pirmsākumi tiek saistīti pat ar ļoti seniem, iespējams, pat pagāniskiem rituāliem. Līdzīga tradīcija pastāv arī igauņiem, lietuviešiem un krieviem, mazāk izplatīta, taču ievērota bijusi arī Polijā, Čehijā un Somijā.

Interesants ir fakts, ka pēc pēršanas pūpolu zarus nedrīkstot izmest – tie jāpiesprauž kaut kur mājās pie sienas vai jānoliek citā redzamā vietā. Ja vasarā uznāk negaiss, tad šos pūpolzarus jāmet plītī un to dūmi aizdzenot negaisa mākoņus.

Viena no senākajām tradīcijām Pūpolsvētdienā ir pēršana ar pūpola zariņiem, skandinot dažādus teicienus un tautas ticējumus, bet, lai atlikušais gads būtu veiksmīgs, Pūpolsvētdienā ir jāievēro dažādi ticējumi, piemēram, pēriens ar pūpolzariem nāk par labu nopērtajam, jo tie visu nākošo gadu esot veselīgi un slimības ejot ar līkumu. Senāk Pūpolsvētdienā tika pērti ne tikai cilvēki, bet arī mājdzīvnieki, lai tie būtu veseli un izturīgi.

Kristus šajā dienā ieradās Jeruzalemē, kur ļaudis, viņu sagaidot, māja ar palmu zariem, tādēļ šī diena nosaukta par Palmu svētdienu. Latvijā Lieldienu laikā parasti viskrāšņāk zied pūpoli, tāpēc pie mums, līdzīgi kā dažās citās valstīs, šo dienu biežāk mēdz saukt par Pūpolsvētdienu.