Lai arī svētdiena lielākajā daļā Latvijas bija lietaina, vismaz Skaistkalnē starp mākoņiem izlauzās arī pa kādam saules staram, un lietus līdz pat vēlam vakaram tā arī nesākās, it kā liecinot, ka medniekiem augstākie spēki ir labvēlīgi. Pelēcīgā diena netraucēja ne medniekiem no apkaimes pagastiem, ne ciemiņiem no tālākiem Latvijas novadiem baudīt svētku gaisotni. Kā atklāja rīkotāji, šoreiz bija sapulcējies vairāk cilvēku nekā abās iepriekšējās reizēs kopā, vēsta portāls medibam.lv.

Par tradīciju kļuvusi lielajā katlā vārīta medījuma zupa, par ko rūpējās Skaistkalnes mednieku draugi, un Grilētāju biedrības meistaru ceptais iespaidīgais sivēns. Visu pasākuma laiku darbojās arī amatnieku tirdziņš.

Kad baznīcas velvēs ieskanējās ērģeles, sākās svētku dievkalpojums, kuru vadīja pats Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Plašajā baznīcā visas solu rindas bija pilnas, un daļa atnākušo viesu dievkalpojumu pavadīja, stāvot kājās, turpat zālē.

Pirmo reizi zālē tika ienests arī uz izgreznotām nestuvēm novietots nomedīts briedis, Svētā Huberta svētku simbols. Šāda tradīcija tiek ievērota arī citviet pasaulē, kur svin Svētā Huberta svētkus.

Pasākums radījis šūmēšanos sociālajos tīklos, un ir pat cilvēki, kuri šo rituālu dēvē par sātanisku un baznīcu zaimojošu. “Tagad, kad tieši Bauskas novadā runājam par suņu nošaušanu, cildina dzīvnieku nogalināšanu? Ētiski tas noteikti nav,” Tiktok platformā raksta Andris. Savukārt Facebook vietne Zootēka, kas iestājas par dzīvnieku aizsardzību, norāda: “Sabiedrībā, kas aizvien augstāk vērtē mūsdienīgu, racionāli un zinātniski pamatotu dabas un dzīvnieku aizsardzību, diez vai šāds notikums vairo ticību, ka tā ir prioritāte arī medniecībai.”

Huberts ir dzimis 656.gadā tagadējā Francijas teritorijā, karaliskās Marovingu dzimtas atvases, Akvitānijas hercoga Bertrana ģimenē. Kā daudzi tā laika augstmaņi, arī Huberts bijis kaislīgs mednieks. Pēc sievas nāves dzemdībās Huberts pametis galmu un patvēries Ardenas mežos, kur pilnībā nodevies medībām. Lielās Piektdienas rītā, kad visi ticīgie iet uz baznīcu, Huberts devās medīt. Viņš dzina pēdas lieliskam briedim, taču pēkšņi dzīvnieks pagriezies pret Hubertu, starp tā ragiem parādījās krucifikss un kāda balss teikusi: ”Hubert, ja tu nepievērsīsies Dievam un nedzīvosi svētu dzīvi, tu ātri nokļūsi ellē.” Huberts nokāpis no zirga un kritis ceļos brīnuma priekšā. Pēc redzētā viņš atteicies no visiem saviem tituliem un mantojuma par labu jaunākajam brālim Odo, kurš kļuva par Huberta dēla aizbildni. Savu personīgo mantu Huberts izdalīja nabadzīgajiem un mācījās, lai kļūtu par garīdznieku. Vēlāk viņš kļuva par Lježas bīskapu, iemantojot ļaužu mīlestību un pateicību. Huberts miris 727. gadā, bet 1744.gadā Romas pāvests Benidikts XIV viņu kanonizēja. Huberts ir kristiešu svētais, mednieku, medību suņu, mežstrādnieku, matemātiķu, optiķu un metālapstrādes meistaru aizbildnis, kurš pēc nostāstiem esot varējis ārstēt trakumsērgu.